Jaunumi

Pašmāju dārgumi un svešzemju pērles Rīgas Opernamā

Ligitas Kovtunas intervija ar LNOB valdes priekšsēdi Egilu Siliņu.


Atbalstu Hamleta iestudējumam ir apliecinājusi arī Ņujorkas operas ģilde. Atminēsimies, ka Bruno Skultes Vilkaču mantiniece 2011. gadā varēja notikt, tikai pateicoties šai organizācijai. Varu iedomāties, cik gandarīti par Jāņa Kalniņa operas iestudējumu ir, piemēram, mūsu, latviešu, mūzikas vēstneši pasaulē Dace Aperāne un Andrejs Jansons, kuŗš allaž piesauc čechu piemēru - ik nedēļu Prāgā skan kāda viņu nacionālā opera...

Mēs tiešām esam bezgala priecīgi un pateicīgi par šo solīto atbalstu. Un atceramies arī, ka kopš "Vilkaču mantinieces" iestudējuma esam turpinājuši saņemt Ņujorkas latviešu atbalstu, piemēram, iegādājoties mūzikas instrumentus Operas orķestrim. Mūsu sadarbība neapšaubāmi stiprinās ne vien LNO saikni ar Ģildi, bet ar visu ārzemju latviešu sabiedrību, kas vienmēr, visos laikos ir bijusi liels atbalsts kultūrai. Runājot par latviešu oriģināloperas likteni, protams, esam domājuši, arī uzrunājuši mūsu komponistus ar aicinājumu radīt jaundarbus. Bet jāsaprot, ka jauna opera top ne ātrāk kā pāris gados. Un tam ir vajadzīgs atbalsts - stipendijas, Kultūrkapitāla fonda vai Kultūras ministrijas piešķīrumi, jo operu neraksta "no darba brīvajā laikā". "Nestrādās" arī tāds libretu konkurss, kā aizvadītā gadsimta sākumā - ir citi laiki un citas temas. Komponistam jāuzrunā libretists, un abu saiknei ir jābalstās pārdomātā nepieciešamībā.

Pilnu interviju lasiet šeit 

GAISMEKĻU FORMA, KAS IZGLĀBA DZĪVĪBU Latvijā savulaik veidotie Operas nama gaismekļi ir spējuši glābt arī dzīvību. Pieminēsim 1929. gada Lieldienas, kad šeit tika izrādīta Sidnija Džounsa operete Geiša.  "Rīdzinieks Alfrēds Ž. tik nelaimīgi iemīlējies kādā atraitnē, ka galīgi pazaudējis visu saprašanu un pirmos Lieldienas svētkos no Nacionālās operas 3. balkona laidies uz galvas parterī. Kritiens bijis tik nelaimīgs, ka Alfrēds Ž. aizķēries aiz pirmā balkona kroņluktura atzarojuma. Mazliet atpūties, turpinājis ceļu zemāk, līdz uzvēlies virsū dūšīgam laulātam pārim. Tos bezmaz saplacinājis. Pats ticis sveikā cauri. Lūk, drošsirdīgs kareivis, kas godīgi valkā savu Lāčplēša 3. šķiras ordeni. Var redzēt, ka Rīgā vīrieši drusku vājāki kā mūsu sievietes. Mūsu pieviltās kundzes un meitas nomazgājas, nopūderējas, uzsmaida citam un dzīvo tāļāk," rakstīja tālaika prese. Ž. kungam 1929. gadā palaimējās, ka gaismekļi tobrīd vēl nebija pagriezti tādā leņķī, lai kritienā uz tiem varētu sevi caurdurt kā sietu. Jo jau pēc desmit gadiem, kad tiks pušķotas telpas, gatavojoties 15. maija svinībām, šāda aizķeršanās kritienā būtu beigusies daudz bēdīgāk. 1939. gada pavasarī tiek pieņemts praktisks lēmums atteikties no arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā kroņluktura zaru galotņu un ložu bra kupolu raksturīgā vērsuma lejup, dodot priekšroku augšupvērstajam svecīšu stilam, kas, sveču skaita ziņā vēl pavairots, Lielajā zālē tiks ieturēts līdz pat 1990. gadam.
GAISMEKĻU FORMA, KAS IZGLĀBA DZĪVĪBU Latvijā savulaik veidotie Operas nama gaismekļi ir spējuši glābt arī dzīvību. Pieminēsim 1929. gada Lieldienas, kad šeit tika izrādīta Sidnija Džounsa operete Geiša. "Rīdzinieks Alfrēds Ž. tik nelaimīgi iemīlējies kādā atraitnē, ka galīgi pazaudējis visu saprašanu un pirmos Lieldienas svētkos no Nacionālās operas 3. balkona laidies uz galvas parterī. Kritiens bijis tik nelaimīgs, ka Alfrēds Ž. aizķēries aiz pirmā balkona kroņluktura atzarojuma. Mazliet atpūties, turpinājis ceļu zemāk, līdz uzvēlies virsū dūšīgam laulātam pārim. Tos bezmaz saplacinājis. Pats ticis sveikā cauri. Lūk, drošsirdīgs kareivis, kas godīgi valkā savu Lāčplēša 3. šķiras ordeni. Var redzēt, ka Rīgā vīrieši drusku vājāki kā mūsu sievietes. Mūsu pieviltās kundzes un meitas nomazgājas, nopūderējas, uzsmaida citam un dzīvo tāļāk," rakstīja tālaika prese. Ž. kungam 1929. gadā palaimējās, ka gaismekļi tobrīd vēl nebija pagriezti tādā leņķī, lai kritienā uz tiem varētu sevi caurdurt kā sietu. Jo jau pēc desmit gadiem, kad tiks pušķotas telpas, gatavojoties 15. maija svinībām, šāda aizķeršanās kritienā būtu beigusies daudz bēdīgāk. 1939. gada pavasarī tiek pieņemts praktisks lēmums atteikties no arhitekta Reinholda Šmēlinga projektētā kroņluktura zaru galotņu un ložu bra kupolu raksturīgā vērsuma lejup, dodot priekšroku augšupvērstajam svecīšu stilam, kas, sveču skaita ziņā vēl pavairots, Lielajā zālē tiks ieturēts līdz pat 1990. gadam.